ANGLES MORTS, Latvijas Mākslinieku savienībā, 2023. gada rudens, Rīga.

Aklā zona jeb angles morts ir termins, kas starptautiski tiek lietots, lai brīdinātu auto vadītājus par transporta līdzekļu nepārredzamajām zonām. Taču anatomijas kontekstā ar to saprot redzes nerva ieejas punktu tīklenē, kas neuztver gaismu.
Ilustrējot pārdomas par aklās zonas garīgajiem un fiziskajiem klājumiem, Sabīnes Verneres jaunāko gleznojumu sērijā viņas radītie somatiskie fantasmi veido sarunu ar LMS krājumu un tiecas izgaismot kolektīvās vēstures izdegušos laukumus.
Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājumā ir vairāk nekā 16 000 mākslas darbu, kas sastāda vienu no lielākajime un plašākajiem 20. gs. otrās puses mākslas krājumiem Latvijā. Šis krājums glabā liecības par laiku, kas formējis šobrīd strādājošās mākslinieku paaudzes, taču daļa cilvēku par šo vēstures periodu ir piemirsuši, savukārt daļa jaunākās paaudzes par to zina tikai nedaudz.
Šajā ekspozīcijā Vernere velta Medūzas skatu murckuļainām sajūtām un ķermeniskām priekšnojautām, iekaļot tās stingos un destilētos pašportretos. Gleznās savītās ķermeņa daļas pievērš skatu jutekliskā lauka ķermeniskajai teritorijai. Kā alfabēta burti, kuru rindojums vārdos piešķir jēgu fonēmām, Verneres grafiskie tēli ir kļuvuši par simboliem – tie veido stāstu, pārklājas, pāraug viens otrā un atgrūžas, dokumentējot aizvien niansētākus emocionālās pasaules nospiedumus un intuitīvi atklātas cēloņsakarības.
Jaunākajos gleznojumos atrodams arī tauriņa spārniem līdzīgs motīvs, kas stindzinoši raugās skatītājā. Šie fragmenti atsaucas uz atsevišķu tauriņu sugu spārniem, kurus rotā acīm līdzīgi plankumi, ocelli, kam piemītot paralizējošs efekts.1 Šķetinot skatiena nozīmi mītā par Medūzu, mākslas vēsturnieks Hals Fosters min, ka Medūzas stindzinošais spēks meklējams tieši acu sastapšanās brīdī. Viņas burvestība strādā kā spogulis, kas atklāj vērotājam patiesību par sevi pašu – koncentrēti atstarojot vērotāja šausmas un pakļaujot paša nosodījumam.2 Ekspozīcija “Aklā zona” iztaujā pašu vērošanas aktu un izgaismo okulārcentriskās uztveres pārmākto intuitīvo iedabu, kas sabiedrības mērogā sasaucas ar vēlmi neērto pagātni nostumt “prom no acīm” un izgrūst no kolektīvās atmiņas. Izstādē par šī procesa dalībnieku kļūst arī LMS muzeja krājums, kas gaidpilni raugās skatītājā.
Vijoties caur izvēlētajiem kolekcijas darbiem, Vernere atsedz čaukstošus laika slāņus un reflektē par savu vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainavā un tās vēsturisko fonu. Ekspozīcija “Aklā zona” kļūst par pārdomu un dialoga telpu, kas glabā norādes par kolektīvās pašidentitātes trauslajiem formēšanās apstākļiem. Pārvarot plaisu starp pagātni un tagadni, apmeklētājam tiek sniegta iespēja piedzīvot īslaicīgu saikni ar laika zīmotnes apslāpētajām balsīm, kuras caur tā saukto pēcatmiņu pieredzi joprojām mīt “ķermeņa atmiņās”. Šīs personīgās un emocionālās meditācijas atgādina, ka ēnās, čukstos un apslēptajos stāstos slēpjas atslēgas jaunas izpratnes, empātijas un saiknes atraisīšanai.

Megija Mīlberga

1. Filozofs Rožērs Kaijuā norāda, ka šis šausminošais skatiens citviet dabā nav satopams. (Roger Caillois,
Méduse et compagnie (Paris: Gallimard, 1960), 135) (Atsaucoties uz – Lauris Veips, “Sievietes
reprezentācijas problēma psihoanalītiskā skātījumā: Sabīnes Verneres mīti” (Maģistra darbs, Latvijas
Universitāte, 2023))
2. Hal Foster, “Medusa and the Real,” Anthropology and Aesthetics, no. 44 (Autumn 2003), 182. (Atsaucoties
uz – Lauris Veips, “Sievietes reprezentācijas problēma psihoanalītiskā skātījumā: Sabīnes Verneres mīti”
(Maģistra darbs, Latvijas Universitāte, 2023))